Audzēja lokalizācija: prostata
Starptautiskās slimību klasifikācijas kods (SSK) C61
Prostata jeb priekšdziedzeris – dziedzeris, kas ir tikai vīriešiem. Priekšdziedzeris atrodas tieši zem urīnpūšļa, taisnās zarnas priekšpusē. Tas ir aptuveni tik liels kā valrieksts. Vads, pa kuru tek urīns (urīnizvadkanāls), iet tieši caur priekšdziedzeri. Prostata satur šūnas, kas veido šķidrumu (spermu) spermatozoīdu aizsardzībai.
Priekšdziedzeris sāk attīstīties jau pirms dzimšanas un turpina augt, līdz vīrietis kļūst pieaudzis. Šo augšanu veicina vīrišķie hormoni (androgēni). Ja vīrišķo hormonu līmenis ir zems, priekšdziedzeris nesasniedz normālu izmēru. Tomēr vecākiem vīriešiem prostatas daļa, kas atrodas ap urīnizvadkanālu, var atsākt augšanu. To sauc par labdabīgu prostatas hiperplāziju (LPH), kuras rezultātā rodas problēmas ar urīna izvadi. LPH ir slimība, kas jāārstē, tomēr tas nav vēzis.
Vairākumā gadījumu prostatas vēzis aug ļoti lēni. Daži ārsti uzskata, ka priekšdziedzera vēzis sākas ar ļoti nelielām izmaiņām dziedzera šūnu izmēros un formā. Šīs izmaiņas sauc par prostatas intraepiteliālo neoplāziju. Aptuveni pusei vīriešu 50 gadu vecumā ir intraepiteliālā neoplāzija. Intraepiteliālās neoplāzijas gadījumā ir izmaiņas priekšdziedzera šūnās, ko var saskatīt tikai zem mikroskopa, bet pašas šūnas atrodas savā vietā – tās neizplatās citur, kā to dara vēža šūnas. Šīs izmaiņas var būt gan zemas pakāpes (gandrīz normālas šūnas), gan augstas pakāpes (ļoti izmainītas šūnas).
Ja ir veikta prostatas biopsija, kas uzrāda augstas pakāpes intraepiteliālo neoplāziju, ir lielākas iespējas, ka priekšdziedzerī tomēr ir vēža šūnas. Šajā gadījumā nepieciešama rūpīga novērošana pie ārsta un pēc laika jāveic atkārtota biopsija.
Lai gan precīzi nav zināms, kas tieši izraisa priekšdziedzera vēzi, tomēr iespējams noteikt riska faktorus, kas provocē prostatas vēža attīstību. Par vairākiem prostatas vēža riska faktoriem īstas skaidrības vēl nav.
Lai noteiktu vēža stadiju, jāņem vērā daudzi faktori. Stadijas apzīmē ar romiešu cipariem no 0 līdz IV (0 līdz 4). Jo zemāks cipars, jo agrīnāks un mazāk izplatījies vēzis. Jo augstāks cipars, piemēram, IV stadija, jo vēzis ir plašāks un nopietnāks.
Pēc visu analīžu rezultātu apkopošanas ārsts var noteikt, kura vēža stadija jums ir. Palūdziet ārstam, lai viņš jums saprotamā valodā izskaidro, ko nozīmē šī stadija. Tas palīdzēs jums sadarboties ar ārstu un pieņemt lēmumu par turpmāko ārstēšanas taktiku.
Ir divi veidi, kā priekšdziedzera vēzi iedalīt stadijās. Klīniski stadiju nosaka, pamatojoties vispārējās apskates rezultātos, laboratoriskos un citos jums veiktos izmeklējumos.
Ja jums veikta operācija un tās laikā paņemti audu paraugi analīzei, tad pēc to rezultātiem nosaka patoloģisko stadiju. Tas nozīmē, ka pēc operācijas jūsu vēža stadija var mainīties. Patohistoloģiskā stadija ir daudz precīzāka par klīnisko stadiju.
|
Stadija |
Pazīmes |
|
I |
Vēzis atrodas tikai prostatā. To apstiprina transuretrālā rezekcija. Tas nav izplatījies uz limfmezgliem vai citiem orgāniem. Glīsona skaitlis ir zems (2–4), biopsijas audi satur mazāk nekā 5% vēža šūnu. |
|
II |
Vēzis atrodas tikai prostatā. Tas nav izplatījies uz limfmezgliem vai citiem orgāniem. Un ir viena no šīm iespējām:
|
|
III |
Vēzis ir izaudzis ārpus prostatas uz sēklas pūslīšiem, bet nav atrodams limfmezglos vai kādos citos orgānos. |
|
IV |
|
Prostatas vēža ārstēšana
Galvenie faktori, kas nosaka piemērotākās ārstēšanas izvēli, ir:
Tā kā priekšdziedzera vēzis parasti aug ļoti lēni, dažiem vīriešiem (īpaši vecāka gadagājuma vai tiem, kam ir kādas citas nopietnas veselības problēmas) var nebūt nepieciešama nekāda ārstēšana. Tā vietā ārsts var izvēlēties tā saucamo novērošanas taktiku.
Tas nozīmē, ka vēzis tiks rūpīgi novērots (sekojot PSA līmenim asinīs), neizmantojot nekādu ārstēšanu, piemēram, operatīvu vai staru terapiju. Tas varētu būt labs lēmums gadījumā, ja vēzis nerada nekādas sūdzības, iespējams, aug ļoti lēni, ir neliels un atrodas tikai vienā priekšdziedzera daļā. Šo metodi izvēlas daudz retāk, ja pacients ir jauns, bez blakus slimībām un ja audzējs aug ātri.
Ķirurģiska ārstēšana
Biežākās operācijas priekšdziedzera vēža gadījumā ir radikāla prostatektomija un priekšdziedzera transuretrāla rezekcija.
Radikāla prostatektomija.
Šī operācija paredzēta vēža pilnīgai likvidācijai. To visbiežāk izvēlas tad, kad vēzis vēl nav izplatījies ārpus prostatas. Radikālas prostatektomijas gadījumā tiek izņemts priekšdziedzeris un audi ap to.
Laparoskopiska radikāla prostatektomija.
Iepriekš aprakstītā operatīvā iejaukšanās metode ir “atvērtā”, kad ārstam jāveic plašs griezums ādā, lai izņemtu prostatu. Jaunākās tehnoloģijas ļauj ķirurgam izdarīt tikai nelielus iegriezumus ādā un ar speciāliem gariem instrumentiem izņemt prostatu. To sauc par laparoskopisko radikālo prostatektomiju, un tā tiek izmantota arvien biežāk. Laparoskopiskas operācijas priekšrocības: mazāka asiņošana, nesāpīgāka, īsāks laiks jāpavada slimnīcā, īsāks atveseļošanās periods. Ar laparoskopiju iespējama arī nervu saudzējoša operācija; blakusparādības, kas saistītas ar nerva ievainojumu, ir tieši tādas pašas kā pie “atvērtām” operācijas metodēm.
Prostatas transuretrāla rezekcija.
Prostatas transuretrāla rezekcija tiek veikta tādēļ, lai mazinātu sūdzības (piemēram, urinēšanas traucējumus) vīriešiem, kam kontrindicētas citas operācijas. Ar šīs metodes palīdzību nevar izārstēt vai izoperēt visu audzēju. Šādu operāciju bieži vien izvēlas tādēļ, lai atvieglotu sūdzības pacientiem, kam ir labdabīga priekšdziedzera adenoma. Operācijas laikā caur dzimumlocekli urīnizvadkanālā ievada instrumentu, kura galā ir stieples cilpa. Stieple ir sakarsēta, un ar tās palīdzību tiek izgriezta priekšdziedzera daļa, kas nospiež urīnizvadkanālu. Šajā operācijā netiek veikti lieli iegriezumi ādā. Operācijas laikā tiek lietota spinālā (padarīta nejutīga ķermeņa lejasdaļa, sākot no vidukļa) vai vispārējā (jūs esat iemidzināts) anestēzija.
Staru terapiju dažreiz izvēlas kā pirmo ārstēšanas metodi zemas pakāpes prostatas vēzim, kas nav izplatījies ārpus prostatas vai ir skāris tikai blakus audus. Dažreiz to izmanto tad, ja operācijas laikā netiek izņemti visi vēža audi vai vēzim ir recidīvs pēc operatīvās terapijas. Izārstēšanās iespējas ar staru terapiju ir tādas pašas kā ar operatīvo terapiju. Ja vēzis ir jau vēlīnā stadijā, staru terapija var palīdzēt audzēja apjoma un sāpju mazināšanā.
Ārējā apstarošana.
Ārējā apstarošana tiek veikta līdzīgi kā parasts rentgena uzņēmums, tikai ievērojami ilgāku laiku. Katrs apstarošanas seanss ilgst dažas minūtes. Parasti ambulatori tiek veikti pieci seansi nedēļā, septiņas līdz deviņas nedēļas.
Iekšējā apstarošana (brahiterapija).
Ilgstošai jeb zemu devu brahiterapijai tiek izmantotas mazas radioaktīvas lodītes (katra apmēram rīsa graudiņa lielumā), ko ievieto prostatā. Šīs lodītes tiek sauktas arī par “sēklām”. Tā kā to izmērs ir ļoti mazs, tās nerada diskomfortu un bieži vien tiek atstātas prostatā arī pēc tam, kad radioaktīvais materiāls tajās vairs nav palicis.
Praksē tiek lietota arī īslaicīgā jeb augstas devas brahiterapija. Šajā gadījumā tiek izmantotas adatas, ar kuru palīdzību prostatā ievada mīkstas caurulītes (katetrus). Šajās caurulītēs uz piecām līdz 15 minūtēm tiek ievietots materiāls ar spēcīgu radioaktīvo starojumu un pēc tam izņemts. Šīs ārstēšanas laikā jums jāpaliek stacionārā. Parasti dažās dienās notiek trīs ārstēšanas seansi. Pēc pēdējā seansa katetri tiek izņemti. Bieži vien šo terapiju kombinē ar ārējo apstarošanu, kuras laikā izmanto mazākas radiācijas devas nekā tad, ja būtu izvēlēta tikai ārējā apstarošana. Dažas nedēļas pēc šā ārstēšanas kursa jums var būt sāpes starp sēkliniekiem un anālo atveri, kā arī urīns var būt brūngani sarkanīgā krāsā.
Hormonterapijas mērķis ir mazināt vīrišķo dzimumhormonu (androgēnu) – arī testosterona – līmeni asinīs. Androgēni, kas pārsvarā veidojas sēkliniekos, izraisa pastiprinātu prostatas vēža šūnu augšanu. Samazinot androgēnu līmeni, prostatas vēzis sarūk vai arī ievērojami palēninās tā augšana. Ar hormonterapiju var kontrolēt vēzi, bet nevar to izārstēt.
Hormonterapiju parasti izvēlas šādos gadījumos:
Tā kā gandrīz visi prostatas audzēji ar laiku kļūst nejutīgi pret hormonterapiju, izvēlas metodi, kad hormonālie medikamenti kādu laiku tiek doti, tad ir pārtraukums, bet pēc laika atkal turpina hormonterapiju (to sauc par intermitējošu ārstēšanu). Tas palīdz izvairīties no dažām zāļu blakusparādībām (impotences, intereses zuduma par dzimumdzīvi utt.).
Prostatas vēža gadījumā ķīmijterapiju izvēlas tad, kad vēža šūnas ir izplatījušās pa organismu un hormonterapija nav iedarbīga. Šī nav standarta terapija prostatas vēža agrīnajās stadijās. Notiek pētījumi, kur tiek pierādīta ķīmijterapijas īstermiņa kursa efektivitāte pēc prostatas izoperēšanas.
Tāpat kā hormonterapija, arī ķīmijterapija neizārstē vēzi pilnībā. Ar tās palīdzību nevar iznīcināt visas vēža šūnas, tomēr tā var palēnināt audzēja augšanu un mazināt simptomus, tādējādi panākot augstāku dzīves kvalitāti.
Kura ārstēšanas metode ir vispiemērotākā?
Ja pacientam ir vairāk nekā 70 gadu un nopietnas vispārējas veselības problēmas, prostatas vēzi var uzskatīt par vēl vienu hronisku saslimšanu. Iespējams, tas neietekmēs dzīves ilgumu, tomēr tas var izraisīt sūdzības, no kurām gribētos izvairīties. Šajā gadījumā ārstēšanas mērķis ir mazināt simptomus un izvairīties no zāļu blakusparādībām. Tāpēc var izvēlēties novērošanas taktiku vai hormonterapiju. Protams, vecums pats par sevi nevar būt noteicošais ārstēšanas taktikas izvēlē. Daudzi vīrieši arī pēc 70 gadu vecuma ir pietiekami labā fiziskā un garīgā formā, bet daļa jaunāku vīriešu ir ar nopietnām veselības problēmām.
Ja pacients ir salīdzinoši jauns un viņam nav citu nopietnu saslimšanu, iespējams, viņš būs ar mieru paciest ārstēšanas blakusparādības, lai tikai būtu lielāka iespēja pilnībā izārstēties. Prostatas vēža agrīnās stadijās izvēloties ārējo apstarošanu, radikālo prostatektomiju vai radioaktīvos implantus, atveseļošanās iespēja ir līdzīga. Tomēr katra situācija ir unikāla, un to ietekmē daudzi faktori.
Jāuzsver, ka prostatas vēzis sākuma stadijās ar labiem panākumiem ir ārstējams.