Audzēja lokalizācija: bronhi, plaušas
Starptautiskās slimību klasifikācijas kods (SSK) C34
Plaušu vēzis ir viens no izplatītākajiem audzējiem pasaulē. Vīrieši ar plaušu vēzi slimo daudz biežāk nekā sievietes, taču pēdējos gados sieviešu saslimstībai ar plaušu vēzi ir vērojama tendence nedaudz pieaugt. Latvijā vislielākā saslimstība ar plaušu vēzi reģistrēta 65-69 gadu vecumā, dominējoši saslimst cilvēki ap 60 gadu vecumu. Viens no augstās mirstības iemesliem ir plaušu vēža vēlīna diagnostika.
Plaušu vēzi iedala pēc to veidojošo šūnu un to uzvedības tipa: sīkšūnu plaušu vēzis(SŠPV) un nesīkšūnu plaušu vēzis (NSŠPV).
Sīkšūnu plaušu vēzis (aptuveni 15% no visiem plaušu vēžiem) attīstās no neiroendokrīnajām šūnām. SŠPV raksturīga agresīva augšana, bieži ar plaši izplatītām metastāzēm. SŠPV difūzās dabas dēļ tas nereti nav operējams, tomēr ir ļoti jutīgs pret ķīmijterapiju.
Nesīkšūnu plaušu vēzis ir biežākais plaušu vēža veids. Tas sastopams 85% visu plaušu vēža gadījumu. Nesīkšūnu plaušu vēzi iedala sīkāk.
Riska faktori saslimšanai ar plaušu vēzi.
• Smēķēšana ir riska faktors 85-90% gadījumu – smēķēšana gan pašiem smēķētājiem, gan nesmēķētājiem, kuri atrodas smēķējošu personu tiešā tuvumā un ir spiesti ieelpot tabakas dūmus – pasīvi smēķēt. Iespēja saslimt ar plaušu vēzi ir atkarīga no kopējā smēķēšanas ilguma gados, dienā izsmēķēto cigarešu skaita utt. Plaušu vēža iespējamība ir atkarīga arī no vecuma, kurā sākts smēķēt,- jo agrāk tas noticis, jo risks ir lielāks.
• Ieilguši un hroniski iekaisuma procesi plaušu audos.
•Pārslimota tuberkuloze.
•Paaugstināta radiācija.
• Darba vides apstākļi – arodfaktori.
Plaušu vēža gadījumā nav īpašu agrīnu simptomu. Apmēram 5-15 % plaušu vēža gadījumu atrod krūškurvja rentgenizmeklēšanas laikā pacientiem bez simptomiem vai veselības traucējumu pazīmēm. Vairumā gadījumu pacienti apmeklē ārstu konkrētu sūdzību dēļ: klepus; krēpas, kurās iespējams asins piejaukums; elpas trūkums; sāpes un čīkstēšana krūtīs. Taču vēl pirms iepriekš minēto simptomu parādīšanās var būt arī vispārēji simptomi, kurus cilvēks ievēro kā pirmos: nogurums, nespēks, krišanās svarā, pazemināta apetīte, drudzis, mazasinība. Veicot ikdienas aktivitātes, ir nepieciešams papildus atpūtas laiks, cilvēks ievēro paātrinātu sirdsdarbību, kāda iepriekš nav bijusi. Bez tam plaušu audzējs var izplatīties uz blakusesošiem audiem – nervu pinumiem, barības vadu, sirdi. Plaušu vēža šūnas var arī ar asinsriti nonākt attālākos orgānos – kaulos, aknās, smadzenēs. Tad slimības gaitā pievienosies simptomi arī no šo orgānu puses.
Plaušu vēža diagnostikas metodes.
Biežāk lietotais izmeklējums ir krūškurvja rentgenogrāfija. Tā tiek uzskatīta par klīniski vislietderīgāko izmeklējumu plaušu vēža noteikšanai, lai gan ticami identificēt var tikai 1-2 cm lielu audzēju. Ar krūškurvja rentgenogrāfiju iespējams noteikt pat vairāk nekā 90% plaušu karcinomu.
Datortomogrāfija ir īpaši vērtīga plaušu vēža stadijas noteikšanai, jo var atklāt vēža atrašanos videnē, pleirā un krūškurvja sienā. Detalizēta audzēja lokalizācijas un apjoma izmeklēšana ļauj precīzi novērtēt tā operēšanas iespējas. Turklāt tā ļauj identificēt arī ļoti mazus audzējus un metastāzes.
Pozitronu emisijas tomogrāfiju (PET) parasti kombinē ar datortomogrāfiju (PET/CT). PET laikā organismā tiek ievadīta radioaktīva viela, kas ir savienota ar glikozi. Šo glikozi kopā ar radioaktīvo vielu uzsūc šūnas, kas aktīvi vairojas. Tā kā audzēja šūnas patērē ļoti daudz enerģijas, tās uzņem radioaktīvo vielu vairāk nekā veselās organisma šūnas. Savukārt skeneris uztver, kurā vietā ir vislielākā radioaktīvās vielas koncentrācija.
Kaulu scintigrāfiju izmanto, lai noskaidrotu, vai ir ar vēzi saistīts kaulu bojājums. Kaulu skenēšanas laikā vēnā tiek ievadītas zema līmeņa radioaktīvas daļiņas. Tās cirkulē pa visu organismu un nokļūst arī kaulos. Liela šo radioaktīvo daļiņu koncentrācija kaulu skenēšanas attēlā liecina par vēža šūnu klātbūtni.
Tiek izmantota arī vēdera dobuma orgānu ultrasonoskopiskā izmeklēšana, lai pārbaudītu un izslēgtu slimības izplatīšanos.
Plaušu vēža ārstēšana
Plaušu vēža terapija atkarīga no vairākiem faktoriem: plaušu vēža tipa; audzēja izmēra, lokalizācijas un izplatības; pacienta vispārējā veselības stāvokļa.
Savukārt pacienta dzīves kvalitāte būs atkarīga no: vēža tipa; vēža stadijas; terapijas shēmas.
Agrīnās stadijās plaušu vēzi var pilnībā izārstēt, taču slimībai izplatoties vairāk, izārstēšanas iespējas mazinās, terapijas mērķis ir drīzāk pagarināt dzīves ilgumu un kvalitāti.
Pacientu dzīves kvalitāti bieži ietekmē klepus, elpas trūkums, asins spļaušana un sāpes. Tāpēc ārstēšanas uzdevums ir tos iespējami mazināt.
Operācijas veids atkarīgs no audzēja novietojuma plaušās un apkārtējos audos. Operācijas laikā var tikt izņemta maza plaušas daļa, vai arī retos gadījumos visa plauša. To izlemj torakālais ķirurgs.
Dažreiz plaušu audzējus nevar operēt to izmēra vai lokalizācijas dēļ, vai arī pacienta veselības stāvokļa dēļ. Kopumā tikai apmēram trešdaļa nesīkšūnu plaušu vēža (NSŠPV) gadījumu var tikt operēti.
Sīkšūnu plaušu vēzis tiek uzskatīta par sistēmisku slimību ar lielu izplatīšanās risku jau agrīnā slimības stadijā, tāpēc ķirurģiska ārstēšana lielākajai daļai pacientu nav veiksmīga. Katru SŠPV gadījumu izskata īpaši, un ķirurģiska operācija nav standarta ārstēšana.
Plaušu vēža gadījumā staru terapiju lieto terapeitiskā nolūkā vai simptomu atvieglošanai, jo apstarojums īsā laikā mazina sāpes kaulos, asins spļaušanu un augšējās dobās vēnas nospieduma sindromu.
Staru terapija ir izvēles lokāla terapija NSŠPV gadījumā, ja audzējs ir neoperējams, piemēram, sliktas plaušu funkcijas dēļ.
I un II stadijas pacienti, kuriem ir ķirurģiski operējams NSŠPV, bet kuriem ir sliktas plaušu funkcijas, nesen pārciests miokarda infarkts, nosliece uz asiņošanu vai citi klīniski iemesli, kuru dēļ operācija ir jāatliek, var tikt ārstēti ar staru terapiju. Primāras staru terapijas kopējā deva tiek koncentrēta uz audzēja masas vidusdaļu, lietojot tradicionālo staru terapijas frakcionēšanu jeb sadalīšanu (30-35 seansi). Kursa ilgums ir apmēram 6-7 nedēļas. Terapijas mērķis ir iznīcināt primāro audzēju un visus redzamos patoloģiskos limfmezglus un sterilizēt iespējamās mikroskopiskās metastāzes limfmezglos. Pacientiem, kuriem ir pierādīta audzēja izplatība limfmezglos II stadijas gadījumā staru terapija var tikt kombinēta vienlaicīgi ar ķīmijterapiju, lai palielinātu izārstēšanās iespēju.
Medikamentozā terapija sevī iever ķīmijterapiju, mērķterapiju, imūnterapiju, kā arī simptomātisku terapiju.
Pacientiem, kuriem radikāla jeb izārstējoša terapija nav iespējama audzēja plašās izplatības vai audzēja veida dēļ, tiek piedāvāta paliatīva ķīmijterapija, mērķterapija vai imūnterapija. Šādas terapijas mērķis ir samazināt audzēja izmēru, audzēja izplatību, uz laiku ierobežot audzēja augšanu, lai pacients dzīvotu ilgāk un mazinātos audzēja radītie simptomi.
Nesīkšūnu plaušu vēža progresējošas stadijas tiek ārstētas galvenokārt ar ķīmijterapiju. Tāpat kā cita vēža gadījumā, arī plaušu vēža ārstēšanā lielāku efektivitāti uzrāda vairāku medikamentu kombinācijas ķīmijterapija. Nav tāda “zelta standarta” nesīkšūnu plaušu vēža ķīmijterapijai, tāpēc plaši tiek lietotas vairākas shēmas.
Arī sīkšūnu plaušu vēža terapijā izmanto ķīmijterapiju ar vairāku medikamentu kombinācijām.
Mērķterapija tiek izmantota tikai metastātiska vai plaši lokāli izplatīta NSŠPV gadījumā, kad radikāla terapija nav iespējama. Mērķterapiju nozīmē tikai tad, ja pacienta audzēja paraugā ir atrasta konkrēta mutācija.
Imūnterapija dēvēta arī par bioloģisko terapiju ir moderna ārstēšanas metode, kuras pamatā ir paša organisma imūnās sistēmas stimulēšana, lai tā cīnītos pret audzēju. Audzējs prot izvairīties no imūnās sistēmas, kā rezultātā tas var netraucēti vairoties un izplatīties. Audzēja šūnas uz savas virsmas iznes specifiskus receptorus PD-L1, savukārt uz imūnās sistēmas šūnām atrodas PD-1 receptori. Savienojoties PD-L1 un PD-1 receptoriem, organisma imūnās sistēmas šūnas notur audzēja šūnas par vesela organisma šūnām, tādēļ tās neiznīcina. Imūnterapijas mērķis ir bloķēt šos receptorus, kas atrodas gan uz audzēja šūnām, gan organisma imūnās sistēmas šūnām. Tā rezultātā imūnā sistēma var atpazīt audzēja šūnas un mērķtiecīgi tās iznīcināt.
Imūnterapiju pielieto pacientiem ar metastātisku vai lokāli plaši izplatītu NSŠPV un SŠPV. Atsevišķiem imūnterapijas medikamentiem, lai noskaidrotu vai pacientam no tiem būs efekts ir nepieciešams veikt PD-L1 testēšanu. Imūnterapiju var pielietot arī kombinācijā ar ķīmijterapiju pacientiem ar labu vispārējo stāvokli, lai sasniegtu labākus dzīvildzes rādītājus.
Simptomātiskas un paliatīvas terapijas mērķis ir uzlabot pacienta dzīves kvalitāti, atvieglojot audzēja radītos simptomus. Šeit pieskaitāma pretsāpju terapija, pacienta barošana caur zondi, pacienta barošana ar intravenozu pieeju, ascīta (šķidrums vēdera dobumā) punkcija, hidrotoraksa (šķidrums pleiras telpā) punkcija, papildus skābekļa inhalācijas, stentu (speciālas caurulītes) ievietošana bronhos, audzēja koagulācija (piededzināšana) vai krioablācija (piesaldēšana) bronhos, lai uzlabotu elpošanu, intravenozas sistēmas vispārējā stāvokļa uzlabošanai. Simptomātisku terapiju nodrošina paliatīvās aprūpes speciālists.