Audzēja lokalizācija: olnīcas
Starptautiskās slimību klasifikācijas kods (SSK) C56
Olnīcu vēzis ir audzējs, kas attīstās olnīcās, sievietes reproduktīvās sistēmas orgānos. Olnīcās veidojas olšūnas (ovocīti) un tiek producēti sievišķie dzimumhormoni.
Olnīcu vēzis var attīstīties gan no šūnām, kas klāj olnīcas virsmu (olnīcu epitēlijšūnām), šī audzēja forma tiek dēvēta par epiteliālo olnīcu vēzi, gan no citām olnīcās esošām šūnām, šī audzēja forma tiek dēvēta par ne-epiteliālo olnīcu vēzi. Abi termini ietver ļoti plašas audzēju apakšgrupas ar atšķirīgu slimības gaitu, prognozi un ārstēšanu. Biežāk sastopamais olnīcu vēža veids ir epiteliālais olnīcu vēzis, tas sastāda 90% visu pirmreizēji diagnosticēto olnīcu audzēju. No ne-epiteliālajiem olnīcu audzējiem biežāk sastopamie ir germinogēno šūnu un dzimumšūnu stromālie audzēji.
Olnīcu vēža rašanās riska faktori
Vecums – biežākais vecums, kad tiek noteikta olnīcu vēža diagnoze, ir 55 – 64 gadi. Jaunām sievietēm biežāk ir sastopami germinogēno šūnu audzēji.
Ģimenē olnīcu vai krūts vēža pacientes – ap 10% olnīcu vēža pacientēm ir pārmantotas ģenētiskas mutācijas, kas veicina audzēja attīstību. Epiteliāla olnīcu audzēja attīstībā ir nozīme pārmantotām mutācijām BRCA1 un BRCA2 gēnos. Ir aprēķināts, ka vidēji sievietēm, kurām pirmās pakāpes radiniecei (mātei, meitai, māsai) ir mutācija šajos gēnos, saslimstības risks pieaug 3 reizes. Risks pieaug vēl vairāk, ja slimība bijusi vairākām radiniecēm.
Personīgā anamnēzē krūts vēzis pirms 50 gadu vecuma vai ģimenē (ne tikai pirmās pakāpes radiniekiem) olnīcu, krūts, endometrija vai resnās zarnas vēzis, paaugstina olnīcu vēža attīstības risku.
Sievietes grūtniecību skaits. Sievietēm, kurām nekad nav bijis bērnu ir 2 reizes lielāks olnīcu vēža attīstības risks. Šis apstāklis tiek skaidrots ar faktu, ka grūtniecības laikā ovulācija nenotiek, mazinās ovulatoro ciklu skaits un iespējamo jauno mutāciju skaits olnīcas šūnās;
Bērna barošana ar krūti – līdzīgi grūtniecības laikā, arī laikā, kad bērns tiek barots ar krūti mazinās ovulatoro ciklu skaits un iespējamo jauno mutāciju skaits olnīcas šūnās.
Kombinēto perorālo kontraceptīvo līdzekļu lietošanas laikā tiek nomākta ovulācija. Ilgtermiņa lietošana mazina olnīcu vēža attīstības risku par 50%. Protektīvais efekts saglabājas līdz pat 30 gadiem pēc šo medikamentu lietošanas beigām. Taču hormonālo kontraceptīvu lietošana var paaugstināt krūts vēža risku, ja lietota ļoti ilgstoši!
Ginekoloģiskās operācijas, ovarektomija (olnīcu ķirurģiska izņemšana) – ievērojami mazina olnīcu vēža attīstības risku.
Kā izpaužas olnīcu vēzis:
Kā atklāt olnīcu vēzi?
Vēža agrīnajās stadijās ginekoloģiskas izmeklēšanas rezultātā tiek atklātas palielinātas olnīcas. Savukārt, ja audzējs ir tik mazs, ka to nav iespēja sataustīt, tad liela nozīme ir ultrasonogrāfiskai izmeklēšanai, īpaši transvaginālai ultrasonogrāfijai.
Olnīcu vēža diagnozes apstiprināšana
Ginekoloģiskā izmeklēšana – izvērtē audzēja masu mazajā iegurnī, tās fiksāciju pie apkārt esošajām struktūrām.
Vispārējā pacientes stāvokļa izvērtēšana – ascīta (šķidrums vēdera dobumā), pleirīta (šķidrums telpā ap plaušām) pazīmju izvērtēšana, limfmezglu un aknu palielinājuma izvērtēšana.
Radioloģiskā izmeklēšana:
Audzēju marķieri:
daži olnīcu audzēji producē substances, kuras tiek dēvētas par audzēju marķieriem, un tos ir iespējams noteikt asins analīzēs. Viens no tiem ir audzēja antigēns 125 (CA 125), kuru ārsts var nozīmēt izmeklēt, aizdomīgu mazā iegurņa masu gadījumā. Pēc diagnozes precizēšanas (histoloģiski – izmeklējot audu paraugu), minēto marķieri dažām sievietēm var izmantot novērošanas periodā, terapijas efektivitātes orientējošai izvērtēšanai.
Histoloģiskā izmeklēšana.
Histoloģiskā audu materiāla izmeklēšana (ar mikroskopu tiek analizēts audu paraugs, šūnas, kas iegūtas operācijas laikā) apstiprina diagnozi, sniedz informāciju par audzēja specifiskām pazīmēm – izmēru, bioloģiju, agresivitāti u.c..
Kā ārstē olnīcu vēzi?
Lai izvēlētos pacientam piemērotāko ārstēšanas taktiku, tiek ņemti vērā vairāki audzēju un pacientu raksturojošie faktori.
1.Pacientu raksturojošie faktori:
Ārstēšanā svarīga ir ķirurģiska operācija, kad pēc iespējas pilnībā izņem skartos audus. Atkarībā no slimības izplatības pakāpes, pirms un/vai pēc operācijas var tikt nozīmēta specifiska medikamentoza ārstēšana ar ķīmitjerapijas un mērķterapijas medikamentiem. Ja slimība nav operējama pacientes vispārējā stāvokļa dēļ vai arī slimības izplatības dēļ, tomēr ir iespējama salīdzinoši efektīva ārstēšana – ar ķīmijterapiju, mērķterapiju.