Audzēja apraksts pēc lokalizācijas

Izdrukāt Nosūtīt vēsulē

Nehodžkina limfoma

Audzēja lokalizācija: limfātiskā sistēma
Starptautiskās slimību klasifikācijas (SSK) kods: C82, C83, C84, C85

Kas ir "Ne-Hodžkina limfoma"?
Par limfomām sauc vēžus, kas veidojas limfātiskajā sistēmā. Hodžkina slimība ir viens paveids; visas pārējās limfomas apkopo vienā grupā un dēvē par “Ne-Hodžkina limfomu”.

Limfātiskā sistēma ietilpst ķermeņa imūnsistēmā. Tā palīdz organismam cīnīties pret slimībām un infekcijām. Limfātiskā sistēma veidota no limfvadiem, kas līdzīgi asinsvadiem caurauž visa ķermeņa audus, un limfmezgliem. Limfvadi vada limfu — bezkrāsainu, ūdeņainu šķidrumu, kurā ir šūnas, kas cīnās ar infekciju — tā saucamie limfocīti.  Pārējās limfātiskās sistēmas daļas ir liesa, aizkrūts dziedzeris, mandeles un kaulu smadzenes. Limfaudi ir atrodami arī citās organisma daļās, ieskaitot kuņģi, zarnas un ādu. Ja ir neHodžkina limfoma, limfātiskās sistēmas šūnās sākas anomālijas. Šūnas dalās un aug bez kādas kārtības un kontroles, vai arī neiet bojā tā, kā šūnām tas būtu jādara. NeHodžkina limfoma var būt vienā limfmezglā, limfmezglu grupā vai kādā nelimfātiskās sistēmas  orgānā. Limfoma var izplatīties gandrīz jebkurā organisma daļā, ieskaitot aknas, kaulu smadzenes un liesu. Limfomas agresivitāte un spēja izplatīties citos orgānos ir atkarīga no limfomas paveida. Izšķir agresīvas (strauju gaitu) un indolentas (lēnu gaitu) limfomas.

 Ar neHodžkina limfomu saistītie riska faktori
Pētot vēža izplatību iedzīvotāju vidū, zinātnieki ir atklājuši atsevišķus riska faktorus, kas biežāk piemīt cilvēkiem, kuri saslimst ar neHodžkina limfomu, nekā tiem, kuri ar to neslimo. Tomēr vairumam cilvēku ar šiem riska faktoriem neHodžkina limfoma nerodas, bet daudziem, kas ar to saslimst, nav neviena no zināmajiem riska faktoriem.
 Ar šo slimību saista šādus riska faktorus.
• Vecums/dzimums. Iespējas saslimt ar neHodžkina limfomu palielinās līdz ar gadiem, limfoma biežāk ir vīriešiem nekā sievietēm.
• Imūnsistēmas novājināšanās. neHodžkina limfoma biežāk ir cilvēkiem ar pārmantotu imūndeficītu, t.sk. HIV/AIDS, autoimūnām slimībām, cilvēkiem, kuri lieto imunitāti nomācošus medikamentus, piemēram, pēc orgānu transplantācijas.
• Vīrusi. 1. tipa cilvēka T-šūnu limfotropais vīruss (HTLV-1) un Epšteina-Barra vīruss (EBV) ir divi infekcijas ierosinātāji, kas palielina iespēju attīstīties neHodžkina limfomai.
• Vide. Lielāka iespēja saslimt ar neHodžkina limfomu ir cilvēkiem, kuri daudz strādā vai citādi ir saskarē ar atsevišķām ķimikālijām, piemēram, pesticīdiem, šķīdinātājiem vai mēslošanas līdzekļiem.

Simptomi
Raksturīgākais neHodžkina limfomas simptoms ir nesāpīgs limfmezglu palielinājums. Tie var būt dažādi limfmezgli - kakla, paduses vai cirkšņa, citi.

Citi simptomi, kas var liecināt par limfoproliferatīvu saslimšanu:

• neizskaidrojams ilgstošs drudzis vai paaugstināta ķermeņa temperatūra;
• svīšana naktīs;
• pastāvīgs nogurums;
• neizskaidrojams svara zudums;
• ādas nieze;
• sarkanīgi plankumi uz ādas.

Uzskaitītie simptomi nav īpaši specifiski, tie var parādīties arī pie citām slimībām. Tomēr, ja tādus simptomus novēro, ir jāvēršās pie ārsta papildus izmeklējumu veikšanai.

• Diagnoze
  Lai noteiktu limfomas diagnozi, pacients tiek izmeklēts – tiek ievākta saslimšanas vesture, pacientu apskata, iztausta limfmezglus. Papildus ārsts var nozīmēt asins analīzes un vizuālās diagnostikas izmeklējumus.
  • Rentgens: Ķermeņa iekšējo daļu attēli, ko rada spēcīgas enerģijas starojums.
  • Datortomogrāfija (DT vai DAT): vairāku rentgenuzņēmumu veidota bilde ar labu izšķirtspēju.
  • Magnētiskās rezonanses izmeklējumi (MRI): Detalizēti ķermeņa daļu attēli tiek veidoti pateicoties ūdeņraža molekulu kustībai magnētiskā laukā. Magnētiska rezonanse tiek nozīmēta noteiktās situācijās, ne visiem pacientiem.
  •Pozitronu  emisijas tomogrāfija kopā ar kompjūtertomogrāfiju (PET/KT). Tā ir salīdzinoši inovatīva vizuālās diagnostikas metode. Izmeklējuma laikā ne tikai nosaka, kur atrodas sliktas šūnas, bet arī cik tās ir aktīvas. Izmeklējumu veic vēnā ievadot glikozi saturošu vielu, kuru visātrāk uzsūc ļaundabīgas šūnas. PET/KT ir svarīga diagnostikas metode, pateicoties kurai var precīzāk noteikt sākotnējo slimības stadiju, kā arī noteikt ārstēšanas rezultātu. Ne visām neHodžkina limfomām PET/KT ir informatīva diagnostikas metode. Par to, vai pacientam ir jāveic šis izmeklējums, zinās ārstējošais ārsts.
• Kā jebkuru ļaundabīgu audzēju, arī limfomu var pierādīt tikai ar mikroskopisku izmeklējumu. Ķirurgs noņem audu paraugu, lai patologs varētu to izpētīt ar mikroskopu un noteikt, vai tajā ir vēža šūnas. Limfomu gadījumā biopsijai ir jāpaņem pietiekami liels audu gabaliņš, parasti tas ir limfmezgls. Reizēm limfmezglu var paņemt nelielas operācijas veidā, taču, ja limfmezgli atrodas dziļāk, to paņemšanai var būt nepieciešama lialāka apjoma operācija.

NeHodžkina limfomas veidi
Laika gaitā ārsti ir izmantojuši visdažādākos terminus, lai klasificētu dažādos neHodžkina limfomas veidus. Visbiežāk tos grupē pēc vēža šūnu izskata mikroskopā un pēc tā, cik ātri tās var augt un izplatīties. Agresīvās limfomas, ko sauc arī par starpmezglu, ātrajām, agresīvām limfomām, tiecas augt un izplesties strauji un izraisīt izteiktus simptomus. Neagresīvās limfomas, ko sauc arī par lēnajām, indolentām, limfomām, mēdz augt visai gausi un izraisīt mazāk simptomu.
 

Stadijas
Ja tiek noteikta neHodžkina limfomas diagnoze, ārstam ir jānoskaidro, kāda ir slimības stadija vai apmēri.
Nosakot neHodžkina limfomas stadiju, ārsts ņem vērā šādus rādītājus:
• skarto limfmezglu skaits un vietas;
• vai skartie limfmezgli ir virs diafragmas, zem tās vai abās diafragmas pusēs (diafragma ir muskulis zem plaušām un sirds, kas atdala krūškurvi no vēdera dobuma);
• vai slimība ir pārņēmusi kaulu smadzenes, liesu un orgānus ārpus limfātiskās sistēmas, piemēram, aknas vai galvas smadzeņu apvalkus.
 Stadijas noteikšanā izmanto vizuālās diagnostikas metodes un biopsiju ar sekojošu audu mikroskopisku izmeklēšanu no aizdomīgiem apvidiem.

Ārstēšana
NeHodžkina limfomas ārstēšana atkarīga no slimības stadijas, slimo šūnu tipa, agresivitātes, pacienta vecuma un vispārējā veselības stāvokļa. NeHodžkina limfomu bieži ārstē vairāku speciālistu grupa, to vidū var būt hematologs, onkologs ķīmijterapeits un radiologs. NeHodžkina limfomu parasti ārstē ar ķīmijterapiju, apstarošanu vai apvienojot abus ārstēšanas veidus. Dažos gadījumos iespējams veikt kaulu smadzeņu pārstādīšanu, imūnterapiju vai ķirurģiju. Neagresīvo limfomu ārstēšanai ārsts var pirms ārstēšanas nogaidīt, lai slimība izraisa simptomus. Šādu pieeju mēdz saukt par “uzmanīgu nogaidīšanu”.
 
 Ārstēšanas metodes
Medikamenti. Limfoma ir slimība, kuras izārstēšanos dažreiz var pilnībā panākt ar medikamentozu terapiju vien.

1. Ķīmijterapija – parasti pielieto vairāku ķīmijterapijas medikamentu kombinācijas, kas jau ilgu laiku pierādītas par efketīvām. Ķīmijterapija ir sistēmiska ārstēšana, jo zāles nokļūst asinsritē un sasniedz visas organisma vietas. Ķīmijterapiju parasti izmanto ambulatori (slimnīcā, ārsta kabinetā vai mājās). Taču atkarībā no konkrētām zālēm un pacienta veselības stāvokļa var būt vajadzīga īslaicīga uzturēšanās slimnīcā.
   Var tikt izmantota arī tāda ārstēšana kā kaulu smadzeņu pārstādīšana (KSP), sevišķi pacientiem, kuriem neHodžkina limfoma recidivē (atgriežas). KSP dod pacientam veselīgas celmšūnas (nenobriedušas šūnas, kas rada asinsķermenīšus) bojāto vai ārstējot ar lielu ķīmijterapijas vai apstarojuma devu iznīcināto šūnu vietā. Veselīgās kaulu smadzenes var nākt no donora, bet var būt smadzenes, kas izņemtas pacientam, apstrādātas, lai iznīcinātu vēža šūnas, uzglabātas un tad atdotas atpakaļ pacientam pēc ārstēšanas ar lielu devu. Līdz brīdim, kad pārstādītās kaulu smadzenes sāk ražot pietiekami daudz balto asinsķermenīšu, pacienti ir rūpīgi jāsargā no infekcijas. Parasti viņiem vairākas nedēļas jāpaliek slimnīcā.
   Mērķterapija/imūnterapija/bioloģiskā terapija – medikamenti, kas darbojas pret noteiktām vielām šūnā. Mērķterapiju nozīmē tad, ja šūnās atrod šo “mērķi”.

Staru terapija tiek pielietota limfomu gadījumā, ja audzējs skar vienu noteiktu reģionu, ja vajag atvieglot simptomus, vai arī, ja pēc medikamentu saņemšanas joprojām paliek redzamas limfomas šūnas izmeklējumos.

Operācija limfomu gadījumā tiek izmantota reti, taču tādi gadījumi mēdz būt.

Ķīmijterapija un apstarošana ir parastākās neHodžkina limfomas ārstēšanas metodes, taču izmanto arī ārstēšanu ar monoklonālajām antivielām, kaulu smadzeņu pārstādīšanu, imūnterapiju vai ķirurģiju.
Ķīmijterapija izmanto zāles, kas iznīcina vēža šūnas. NeHodžkina limfomas gadījumā ķīmijterapija parasti izmanto vairāku zāļu salikumu. Pacientiem piemēro ķīmijterapiju vienu pašu vai apvienojumā ar apstarošanu. Ķīmijterapijā parasti zāles dod ciklos: ārstēšanas periodam seko atlabšanas periods, tad atkal zāļu kūre, un tā tālāk. Vairumu pretvēža zāļu dod kā injekcijas asinsvados (intravenozi); dažas dod iekšķīgi.
Turpmākā novērošanās
Cilvēkiem, kas pārcietuši neHodžkina limfomu, pēc ārstēšanās ir regulāri jāiet uz pārbaudēm. Turpmākā aprūpe ir daļa no vispārējā ārstēšanas plāna, un nevajadzētu kavēties to pārrunāt ar mediķiem. Regulāra turpmākā aprūpe nodrošina pacientu rūpīgu novērošanu, tiek apspriestas pārmaiņas veselībā, un vēža atgriešanās gadījumā to var atklāt un ārstēt, cik vien drīz iespējams. Ārsta apmeklējumu starplaikos cilvēkiem, kas pārcietuši neHodžkina limfomu, ir jāziņo par visām veselības pārmaiņām, tiklīdz tās parādās.

Avota nosaukums: Onkoloģisko pacientu atbalsta biedrība "Dzīvības koks"
Avota adrese:  www.dzivibaskoks.lv

Informācija ir pārbaudīta un uzticama, taču tā neaizstāj ārsta vai citu profesionāļu konsultācijas!

Sūtu vēstuli Vēstule ir nosūtīta

Nosūtīt uz epastu

Vēstulē Jūs saņemsiet šī raksta kopiju.

Jūsu epasta adrese: pierakstīties dzivibaskoks.lv jaunumiem epastā NOSŪTĪT

Iepriekš skatītais Lasītie raksti ¹ Beigt darbu