Audzēja lokalizācija: asinsrades orgāni, asinis.
Starptautiskās slimību klasifikācijas (SSK) kods: C92
Leikēmija ir balto asins šūnu vēzis. Tas sākas kaulu smadzenēs.. Gadījumā, ja balto šūnu priekšteči iegūst kādu ģenētiska materiāla bojājumu, no tiem tālāk pastiprināti veidojas nepareizas šūnas ar izmainītām funkcijām. Šīs šūnas grūtāk iet bojā un tās sliktāk atpazīst organisma imūnsistēma. Nepareizās asins šūnas ir ļaundabīgas, tāpēc tās var izplatīties ārpus kaulu smadzenēm - asinīs, limfmezglos, liesā, centrālajā nervu sistēmā, kā arī citos orgānos. Leikēmija var attīstīties gan pieaugušiem, gan bērniem. Leikēmija ir sarežģīta slimība ar daudziem tipiem un apakštipiem. Ārstēšanas veids katrai personai ir atkarīgs no leikēmijas paveida, kā arī no vairākiem individuāliem faktoriem.
Pēc slimības gaitas izdala akūtu un hronisku leikēmiju. Pēc bojāto šūnu veida izdala mieloleikozes (no mieloīdās rindas asins šūnu priekštečiem) un limfoleikozes (no limfoīdās rindas asins šūnu priekštečiem).
Akūtas leikēmijas gadījumā slimība attīstās ļoti strauji, 1-2 mēnešu laikā slimniekam normālo asins šūnu skaits samazinās, jo tiek aizvietots ar patoloģiskām asins šūnām, parādās asiņošana, sākas dažādas infekcijas, izpaužās mazasinība. Hroniskas leikēmijas gadījumā slimība attīstās lēni, pašsajūta bieži vien ilgu laiku ir laba, un ir gadījumi, kad izmaiņas asinīs tiek atrastas pavisam nejauši.
Leikēmiju diagnostikā izmanto dažādas izmeklēšanas metodes:
- perifērisko asiņu parauga izmeklējumi – asins aina, plūsmas citometrija;
- papildus asins analīzes – nieru, aknu funkcijas rādītāji, audzēja radītu izmaiņu noteikšana (urīnskābe, laktātdehidrogenāze u.c.);
- heptīta vīrusu un HIV infekcijas izslēgšana pirms terapijas uzsākšanas;
- kaulu smadzeņu šķidrās daļas izmeklējumi – citoģenētika, citoloģija;
- kaulu smadzeņu biopsija – histoloģiskā izmeklēšana mikroskopā;
- cerebrospinālā šķīduma analīze, lai izslēgtu leikozes šūnu izplatību centrālā nervu sistēmā;
- pozitronu emisijas tomogrāfija, kompjūtertomogrāfija, magnētiska rezonanse dažādām ķermeņa daļām - pie aizdomām par slimību ārpus kaulu smadzenēm un asinīm;
- saderības noteikšana ar donoru, ja tiek plānota kaulu smadzeņu transplantācija.
Simptomi.
Hronisku leikožu gadījumā (gan mieloleikozes, gan limfoleikozes gadījumā) sākumā sūdzību parasti nav. Bieži slimību konstatē nejauši, veicot asins analīzi - tajā atrod izteikti palielinātu limfocītu (limfoleikozes gadījumā) vai leikocītu (mieloleikozes gadījumā) skaitu. Ar laiku pievienojas dažādi nespecifiski simptomi un sūdzības- samazinātas darba spējas, nogurums, var būt elpas trūkums, svīšana. Šie simptomi var pastāvēt diezgan ilgstoši, pat gadiem. Palielinātās liesas dēļ var būt diskomforta sajūta vēderā, smaguma sajūtu kreisajā paribē. Slimniekam var būt palielināti limfmezgli, liesa, aknas. Cilvēks var bieži slimot ar dažādām infekcijas slimībām (tās var būt arī par iemeslu ārsta apmeklējumam). Var attīstīties mikrocirkulācijas traucējumi sīkajos asinsvados, smadzenēs, plaušās, acīs, ausīs- tas izpaudīsies kā miegainība, apziņas traucējumi, paātrināta elpošana, elpošanas un redzes traucējumi, pavājināta dzirde.
Ārstēšana hroniskas leikozes gadījumā.
Hroniskas limfoleikozes gadījumā iespējami vairāki ārstēšanas varianti.
- Nogaidoša taktika- slimnieks tiek pastāvīgi kontrolēts. Parasti lieto vecāka gadagājuma cilvēkiem slimības sākumstadijā.
- Ķīmijterapija – sāk vēlīnākā stadijā, kad ir izteikta simptomātika.
- Staru terapija - lieto lokāli, ja ir izteikta liesas, limfmezglu palielināšanās.
- Liesas izgriešana - pie autoimūnas hemolītiskas anēmijas (AIHA), ja ķīmijterapija nedod vēlamo rezultātu un sarkanie asins ķermenīši pastiprināti sabrūk, radot mazasinību.
- Bioloģiskas vielas, mērķterapija - piesaistās šūnu virsmā noteiktām molekulām ar mērķi aktivēt procesus, kas gala rezultātā izraisa vēža šūnas pašnāvību- tā iznīcina pati sevi.
- Lielās devās ķīmijterapija ar sekojošu autologu vai allogēnu kaulu smadzeņu cilmes šūnu transplantāciju – slimniekiem, kam atļauj veselības stāvoklis. Allogēna kaulu smadzeņu transplantācija tiek veikta no donora. Tā ir sarežģīta terapija ar augstiem riskiem, tāpēc to piedāvā pacientiem līdz 50 gadu vecumam, reti vecāka gadagājuma pacientiem.
Hroniskas mieloleikozes gadījumā ārstēšanai visbiežāk tiek izmantota:
- nogaidoša taktika- slimnieks tiek pastāvīgi kontrolēts, parasti lieto vecāka gadagājuma cilvēkiem slimības sākumstadijā;
- ķīmijterapija atsevišķi vai kombinācijā ar medikamentu terapiju un pēc vajadzības aizstājterapija, lieto medikamentus ķīmijpreparātu blakņu mazināšanai un novēršanai;
- bioloģiskas vielas, mērķterapija - piesaistās šūnu virsmā noteiktām molekulām, ar mērķi aktivēt procesus, kas gala rezultātā izraisa attiecīgās vēža šūnas bojāeju;
- kaulu smadzeņu cilmes šūnu transplantācija.
Akūta leikēmija
Akūtas leikozes ir vairāk raksturīgas bērnu vecumā, pieaugušiem tās attīstās daudz retāk.
Akūtu leikožu simptomi.
- Sākumā visbiežāk ir vājums, nespēks, drudzis (paaugstināta temperatūra virs +37°C ), pastiprināta svīšana, slikta ēstgriba, novājēšana, sāpes kaulos, dažādas infekciozas dabas saslimšanas, hemorāģiskā diatēze (patoloģiskas asiņošanas, asinsizplūdumi), mazasinības simptomi.
- Var konstatēt orgānu palielināšanos: liesas, aknu, limfmezglu. Daļai slimnieku ir palielinātas mandeles, infiltrāti (sabiezējumi) smaganās, asiņojošas čūlas mutes dobumā. Var būt patoloģiski savairojušos šūnu sakopojumi (infiltrāti) ādā – tos sauc par leikemoīdiem- sārti zilgani virs ādas virsmas pacelti sacietējumi, tos taustot, centrā jūt sāpīgumu.
Pie akūtām leikozēm izdala arī vairākus klīniskos sindromus (simptomu kopumu).
- Anēmiskais sindroms – samazināta hemoglobīna koncentrācija un eritrocītu skaits. Parasti ir sūdzības par vājumu, nespēku, sirdsklauvēm un elpas trūkumu fiziskas slodzes laikā. Tā kā anēmija attīstās samērā ātri, organisma pielāgošanās mehānismi ir mazāk izteikti. Ja cilvēkam jau ir plaušu vai sirds slimības, tad anēmijas dēļ to gaita var pasliktināties.
- Neitropēnijas izraisītās infekciozas komplikācijas (neitropēnija ir neitrofilo leikocītu, kas mūsu organismā cīnās ar infekciju, samazināšanās asinīs). Cilvēkam pievienojas bakteriālas, sēnīšu, vīrusu infekcijas. Jo ilgāk ir neitropēnija, jo lielāks risks pievienoties infekcijai.
- Hemorāģiskais sindroms – attīstās samazināta trombocītu skaita dēļ (trombocīti ir asins plātnītes, kas nodrošina asins recēšanu). Cilvēkam novēro asinsizplūdumus uz ādas, deguna un smaganu asiņošanu, asiņošanu no dzemdes, kuņģa un zarnu trakta.
- Hiperplastiskais sindroms – novēro blastu šūnu sakopojumu veidošanos dažādos audos un orgānos ārpus kaulu smadzenēm (kas ir to normālā atrašanās vieta).Tas izpaužas ar iepriekš minēto orgānu palielināšanos, smaganu infiltrāciju.
- Centrālās nervu sistēmas bojājumi var izpausties ar smadzeņu apvalku, smadzeņu vielas vai specifisku nervu infiltrāciju. Centrālās nervu sistēmas infiltrāciju sauc arī par neiroleikozi.
- Smadzeņu apvalku bojājums izpaužas kā stīva spranda, galvassāpes, vemšana. Ja ir blastu šūnu sakopojumi (perēkļi) smadzenēs, klīniskās izpausmes atkarīgas no perēkļa lokalizācijas.
Ārstēšana akūtas leikozes gadījumā.
- Visiem slimniekiem, uzsākot ķīmijterapiju, tiek veikta arī lumbālpunkcija un citostatiskie medikamenti tiek ievadīti mugurkaula kanālā neiroleikozes profilaksei, lai cīnītos un novērstu leikozes centrālās nervu sistēmas komplikācijas (vēža izplatību smadzenēs).
- Tas nosaka aizstājterapijas nepieciešamību, lai aizstātu organismā trūkstošos elementus. Tiek pielietotas šādas aizstājterapijas:
- eritrocītu masas pārliešana anēmijas dēļ;
- trombocītu masas pārliešana, lai novērstu asiņošanas un ar tām saistītas komplikācijas.
- Infekciju profilakse - antibakteriālā terapija (pie vidēji smagas un smagas neitropēnijas), pretsēnīšu medikamenti, dažkārt pretvīrusu līdzekļi.
- Ķīmijterapijai var būt vairāki posmi. Katra pacienta gadījums tiek izvērtēts individuāli, jo ārstēšanai nav vienotas shēmas un medikamentu devas.
- Pēc akūtas leikozes remisijas (periods, kura laikā slimības simptomi atkāpjas un rodas cerība par atveseļošanos) sasniegšanas var izmantot kaulu smadzeņu vai perifēro asiņu cilmes šūnu transplantāciju. Mirstība pēc operācijas ir atkarīga gan no transplantācijas veida, gan no tā, vai cilmes šūnas ņemtas no perifērijas vai no kaulu smadzenēm:
- autologa (cilmes šūnas ņemtas no paša slimnieka)- mirstība zem 5%, ja cilmes šūnas ņemtas no perifērām asinīm; mirstība zem 15%, ja no kaulu smadzenēm;
- alogēna (cilmes šūnas ņemtas no cita vesela cilvēka) – atkarībā no saderības ar donoru, mirstība 15- 45%
Avota nosaukums: Onkoloģisko pacientu atbalsta biedrība "Dzīvības koks"
Avota adrese: www.dzivibaskoks.lv
Informācija ir pārbaudīta un uzticama, taču tā neaizstāj ārsta vai citu profesionāļu konsultācijas!
