Audzēja lokalizācija: resnā zarna, taisnā zarna.
Starptautiskās slimību klasifikācijas (SSK) kods: C18-19
Resnās zarnas vēzis ir viens no biežākajiem vēža veidiem. Tas sastopams vairāk nekā 10% visu vēža gadījumu. Zarnu vēzi nereti sauc par kolorektālo vēzi, jo tas ir gan resnās zarnas, gan taisnās zarnas vēzis. Saslimstība ar resnās zarnas vēzi ir nedaudz biežāka. Proporcija starp sievietēm un vīriešiem, kas slimo ar zarnu vēzi, ir līdzīga, lai gan sievietēm to novēro mazliet biežāk. Lielākoties saslimst pēc 60 gadu vecuma. Vairāk nekā puse gadījumu tiek diagnosticēti novēloti, jo pacienti vēlu vēršas pie ārsta. Tas daļēji notiek tāpēc, ka zarnu vēzis nerada specifiskas izteiktas sūdzības tikmēr, kamēr nav izaudzis līdz vēlīnai stadijai.
Kopš 2009.gada Latvijā tiek īstenota valsts apmaksāta vēža savlaicīgas atklāšanas programma. Programma ietver zarnu profilaktisko pārbaudi, sievietēm un vīriešiem vecumā no 50 gadiem. Sākot ar 50 gadu vecumu katram iedzīvotājam valsts apmaksā slēpto asiņu testu fēcēs, ko cilvēks saņem pie ģimenes ārsta un veic patstāvīgi mājas apstākļos. Gadījumā, ja tests ir pozitīvs, ir nepieciešams turpināt zarnu izmeklējumus ar mērķi precizēt slēptās asiņošanas iemeslu. Svarīgi atcerēties, ka skrīninga testus rekomendē veikt visiem, kam nav slimības simptomu, ar mērķi agrīni atklāt vēl snaudošu slimību. Gadījumā, ja pēc 50 gadu vecuma sūdzības par zarnu veselību vai mazasinība jau ir, uzreiz ir jāsāk ar nopietnākiem zarnu izmeklējumiem, piemēram, kolonoskopiju. Kolonoskopiju var nozīmēt ģimenes ārsts.
Izcelsme
Konkrēts kolorektālā vēža izraisītājs nav zināms, tomēr svarīga nozīme šī vēža attīstībā ir apkārtējai videi, uzturam, ģenētiskajiem faktoriem, pārciestām slimībām.
Vecums
Saslimstība ar vēzi palielinās pēc 40 gadu vecuma, bet strauji palielinās 50-80 gadu vecumā.
Uzturs
Pēc daudzu klīnisko pētījumu datiem, uzturvielas, kas var palielināt risku saslimt ar kolorektālu vēzi, ir tauki un rafinēti ogļhidrāti. Turpretī uzturs, kurā daudz šķiedrvielu, kliju, dārzeņu un augļu, var samazināt saslimšanas risku ar vēzi. Arī kalcija sāļi un ar kalciju bagāts uzturs samazina risku saslimt ar kolorektālu vēzi, jo kalcijs samazina žultsskābju un taukskābju kancerogēno efektu. Vitamīni un minerālvielas, kas galvenokārt atrodas dārzeņos, kā antioksidanti darbojas pret endogēniem kancerogēniem.
Simptomi
Zarnu vēža simptomi atkarīgi no audzēja novietojuma un stadijas. Taču līdzīgi simptomi var rasties arī citu slimību gadījumā. Nozīmīgs ir fakts, ka nereti simptomi rodas tikai vēlīnās vēža stadijās.
Taču neviens no šiem simptomiem nav specifisks tikai kolorektālā vēža gadījumā. Piemēram, asinis izkārnījumos var rasties hemoroīdu gadījumā, bet caureju var izraisīt resnās zarnas infekcija.
Ja asiņošanu izraisījis audzējs, tā parasti noris lēni, daudzu mēnešu garumā. Šajā gadījumā cilvēks var pat nenojaust, ka zaudē asinis, un galvenās sūdzības ir par elpas trūkumu, nogurumu un reiboni, kas būtībā ir mazasinības (anēmijas) simptomi. Kad audzējs izaug liels, tas var pilnīgi aizsprostot zarnu. Šādā gadījumā nosprostojums vai ievērojams sašaurinājums aizkavē izkārnījumu un zarnu gāzu pārvietošanos, tāpēc vēders uzpūšas. Barības masai nav iespēju tikt cauri blokādei, tā krājas zarnā, sāk uzsūkties ne tikai ūdens un pārtikas vielas, bet arī toksīni, kas izraisa sliktu dūšu un vemšanu. Šādos gadījumos nepieciešama neatliekamā medicīniskā palīdzība, jo spiediena palielināšanās zarnā var izraisīt tās plīsumu un viss zarnu saturs nonākt vēdera dobumā, radot dzīvībai bīstamu akūtu ķirurģisku patoloģiju, ko sauc par peritonītu.
Pacientiem ar iespējamiem zarnu vēža simptomiem nekavējoties jāveic izmeklēšana. Izmeklējot ar roku, taisnajā zarnā iespējams sataustīt patoloģisku masu, kas var liecināt par taisnās zarnas vēzi tuvu anālai atverei. Taču, lai aplūkotu zarnas segmentus tālāk aiz taisnās zarnas vai apstiprinātu audzēja masas esamību taisnajā zarnā, nepieciešami attēldiagnostikas izmeklējumi.
Endoskopija, ko zarnu izmeklēšanas gadījumā sauc par kolonoskopiju, ir galvenā izmeklēšanas metode, ko izmanto zarnu vēža diagnosticēšanai. Tā ir ambulatori veicama procedūra, kuras laikā taisnās un resnās zarnas iekšpuse tiek apskatīta ar speciālas zondes (endoskopa) palīdzību. Endoskops ir garš, lokans šķiedroptisko kvarca šķiedru kūlis aptuveni pirksta resnumā. Šis instruments tiek ievietots taisnajā zarnā. Ar nelielu gaisa daudzumu lokzarna tiek izplesta, lai ārsts var aplūkot tās klājaudus (attēls redzams video monitorā). Ja kādas zarnas rajons jāvērtē detalizētāk, cauri skopam zarnā ievada instrumentu nesāpīgas biopsijas jeb audu parauga iegūšanai. Šie audi tiek nosūtīti uz laboratoriju analīzēm. Audu biopsijas mikroskopiska analīze ir būtiski nepieciešama diagnozes noteikšanai un zarnu vēža stadijas noteikšanai.
Kolonoskopijā var aplūkot visu lokzarnu, bet cits izmeklēšanas veids – sigmoidoskopija ļauj apskatīt apakšējo lokzarnas trešdaļu, taisno zarnu un S-veida zarnu. Pieejami divu veidu instrumenti – rektoskops un lokans sigmoidoskops. Rektoskopu izmanto slimniekiem, kam zarnas nav sagatavotas izmeklēšanai, proti, zarnas apakšdaļa nav iztīrīta ar caurejas līdzekļu vai klizmas palīdzību. Taču ar rektoskopu var apskatīt tikai aptuveni 20 cm no taisnās zarnas, savukārt lokanais sigmoidoskops ir daudz sarežģītāk un grūtāk lietojams, taču ļauj iegūt lielākās lejupējās lokzarnas daļas un taisnās zarnas attēlu. Ja attēldiagnostikas izmeklējumi norāda, ka nepieciešama sīkāka izmeklēšana, jāveic pilnā kolonoskopija ar biopsiju.
Ir ļoti svarīgi zarnu vēzi atšķirt no iekaisīgām zarnu slimībām kā Krona slimība un čūlainais kolīts (jāatzīmē, ka abas slimības ir zarnu vēža riska faktori). Smaga nespecifiskā čūlainā kolīta gadījumā endoskopiski saskatāmas raksturīgas pazīmes – gļotādas vispārējs iekaisums, tūska, gļotādas trauslums ar saasiņojumiem. Krona slimības gadījumā atkārtoti čūlu veidošanās cikli, kas mijas ar sadzīšanas periodiem, vietām izraisa gļotādas rajonu pacelšanos, kas līdzinās polipiem un tiek saukti par neīstajiem jeb pseidopolipiem. Endoskopiski saskatāma Krona slimības raksturīga pazīme ir tipisks, bruģim līdzīgs gļotādas izskats.
Bārija klizma (jeb gaisa kontrasta bārija klizma) ir rentgenoloģiska izmeklēšanas metode, ko izmanto lokzarnas attēla iegūšanai. Divas dienas pirms bārija klizmas pacientiem jāievēro ļoti viegla, galvenokārt šķidra diēta, bet vakarā pirms izmeklēšanas jāieņem caurejas līdzeklis. Izmeklēšanas dienā ievada bārija klizmu, lokzarnā iesūknē gaisu un izdara vēdera rentgenuzņēmumu.
Kompjūtertomogrāfija, magnētiska rezonanse – izmeklējumi, kurus var pielietot audzēja izplatības noteikšanai zarnas sieniņā, ārpus zarnas. Izmeklējumi tiek veikti ķermeņa daļām, kurās ir aizdomas par slimības izplatību.
Kā izplatās kolorektālais vēzis?
Pa limfvadiem izplatās uz vēdera dobuma limfmezgliem.
Pa asinīm uz aknām un plaušām, kauliem
Ieaugšana blakus dobumos.
Kā ārstē kolorektālo vēzi?
Zarnu vēža ārstēšanā galvenā metode ir ķirurģiska operācija, kas bieži tiek kombinēta ar ķīmijterapiju un jauno mērķēto terapiju ar antivielām. Staru terapiju zarnu vēža ārstēšanā izmanto retāk nekā citiem vēža veidiem. Staru terapija ir pielietojama gadījumos, kad staru kūli uz iznīcināmo šūnu lokalizācijas vietu var fokusēt ļoti precīzi, bet zarnas ir kustīgas. Tāpēc to izmanto galvenokārt taisnās zarnas vēža ārstēšanā.
Ķirurģiskā ārstēšana ir biežāk lietotā terapijas metode visās zarnu vēža stadijās.
Ir trīs galvenie ķirurģiskās palīdzības veidi kolorektālā vēža ārstēšanā.
Ja vēzi izdodas diagnosticēt ļoti agrīnā stadijā, audzēju var izgriezt kolonoskopijas laikā, tas ir, bez vēdera dobuma atvēršanas, caur kolonoskopijas instrumentu. Ja vēzis atrodas polipā, izdara polipektomiju jeb polipa nogriešanu.
Ja audzējs ir liels, veic zarnu daļas izgriešanu. Tās laikā izgriež audzēju un daļu veselo audu ap to, pēc tam savieno abus zarnas galus. Parasti tiek izņemti arī tuvākie limfmezgli un pārbaudīts, vai tajos nav vēža šūnu.
Ja ir apgrūtināta palikušo zarnu daļu savienošana, pievadošo zarnas galu piešuj pie vēdera sienas, kur izveido mākslīgu atveri (stomu), caur kuru speciālā maisiņā tiek izvadīti izkārnījumi. Šo procedūru sauc par kolostomiju. Biežāk kolostoma tiek izveidota tikai uz laiku, kamēr pietiekami sadzīst operētās zarnu sieniņas, pēc tam atkārtotā operācijā zarnu galus sašuj un mākslīgo atveri slēdz. Taču, ja zarnu savienošana vairs nav iespējama, atvere vēdera priekšējā sienā būs pastāvīga.
Dažreiz uzreiz pēc ķirurģiskās operācijas pielieto profilaktisku ķīmijterapiju, lai iznīcinātu organismā iespējami palikušās vēža šūnas.
Mūsdienās visbiežāk tiek lietota kombinēta ķīmijterapija ar vairākiem preparātiem. Izmantojot jaunākās kombinācijas, palielinās arī terapijas efektivitāte, kuras galvenais rādītājs ir kopējās dzīvildzes pagarināšana. Vairākums ķīmijterapijas medikamentu ir ievadāmi vēnā, bet ir arī iekšķīgi (jeb perorāli) lietojami līdzekļi.
Ja slimība ir metastātiska, tad ķīmitjerapijai var pievienot mērķterapiju. Mērķterapijas medikamentu efektivitāti novērtē, nosakot zarnas vēža paraugā specifiskas mutācijas. Latvijā šō mutāciju noteikšanu pacientiem nodrošina valsts. Izmeklējumu nozīmē ārstējošais onkologs ķīmijterapeits.