Audzēja lokalizācija: dzemdes kakls
Starptautiskās slimību klasifikācijas (SSK) kods: C53
Dzemdes kakls novietojas dzemdes apakšējā daļā. Tas savieno dzemdes dobumu un maksts dobumu. Dzemdes kakliņā atrodas kanāls, kura augšējā daļa atveras uz dzemdes dobumu, apakšējā daļa atveras uz maksts dobumu, bet kanālā notiek speciāla šķidruma sekrēcija. Šķidrums rada aizsargbarjeru un nodrošina iekšējās vides balansu starp dzemdi un maksti. Dzemdes kaklu izklāj dažāda veida gļotāda. Laika gļotāda var mainīties un ir svarīgi šīs izmaiņas laicīgi pamanīt, lai nepieļautu vēža attīstību.
Dzemdes kakla vēzi visbiežāk izraisa cilvēka papilomas vīruss (CPV), kas no vienas personas otrai tiek nodots dzimumkontaktu ceļā. Dzemdes kakla vēzis pasaulē un arī Latvijā ir otrais biežāk sastopamais ļaundabīgais audzējs sievietēm līdz 45 gadu vecumam. Latvijā no šīs slimības katru mēnesi mirst aptuveni desmit sievietes.
Kādi ir dzemdes kakla vēža riska faktori?
- Galvenais riska faktors ir inficēšanās ar cilvēka papilomas vīrusu (CPV). Lielākā daļa sieviešu, kurām ir bijušas seksuālās attiecības, atrodas paaugstināta riska grupā. Būtiski inficēšanos ar CPV ietekmē agrīni uzsākta dzimumdzīve, liels dzimumpartneru skaits, prezervatīva nelietošana dzimumakta laikā. CPV ir daudz veidi, daži no tiem ar ļoti lielu iespējamību var izraisīt dzemdes kakla vēzi.
- Smēķēšana (t.sk. pasīvā smēķēšana – ieelpojot no degošas cigaretes vai citu izpūstos dūmus). Cigaretes satur vielas, kuras slikti ietekmē dzemdes kakla šūnas, veicinot izmaiņas tajās.
- Hormonālo kontracepcijas līdzekļu ilgstoša lietošana (parasti ilgāk kā 5 - 10 gadus).
- Dzemdību skaits - jo tas ir lielāks (trīs un vairāk), jo lielāks risks dzemdes kakla vēža attīstībai.
- Novājināta imunitāte, ja tiek lietoti imūnsistēmu nomācoši medikamenti (piemēram, HIV infekcijas vai orgānu transplantācijas gadījumā).
- Ģimenes slimību vēsture – vēža attīstības risks ir augstāks, ja ar to ir slimojušas tuvas radinieces (mamma, māsa, utt.).
- Seksuāli transmisīvās infekcijas – risks būtiski paaugstinās, ja ir slimots ar hlamidiozi.
- Neveselīgs uzturs – nepietiekama augļu un dārzeņu lietošana uzturā.
Dzemdes kakla vēža attīstības risku vari samazināt:
- vakcinējoties pret CPV (meitenēm pirms dzimumdzīves uzsākšanas ir iespējams šo vakcināciju saņemt bez maksas – jautā savam ģimenes ārstam);
- nesmēķējot un sargājot sevi no cigarešu dūmu kaitīgās ietekmes;
- seksuālā kontakta laikā lietojot prezervatīvu;
- ierobežojot seksuālo partneru skaitu un izvēloties veidot monogāmas partnerattiecības;
- veicot regulāri valsts organizētā skrīninga pārbaudes! Dzemdes kakla vēzi var novērst, savlaicīgi atklājot un ārstējot dzemdes kakla pirmsvēža slimību. Pirmsvēža izmaiņas dzemdes kakla gļotādā sievietēm no 25 līdz 70 gadiem Latvijā iespējams noteikt par valsts līdzekļiem, regulāri, reizi 3 gados, veicot citoloģisku uztriepi no dzemdeskakla. Izmeklējums ir pasaulē atzīts un ļauj agrīni noteikt izmaiņas dzemdes kakla šūnās, vēl pirms vēža attīstības.
Dzemdes kakla vēzis, ja netiek laicīgi diagnosticēts vai novērsts, var izplatīties:
lokāli -uz maksts un dzemdes audiem;
limfogēni – uz limfmezgliem;
hematogēni - uz plaušām, kauliem, aknām.
Lielākoties dzemdes kakla audzēji ir plakanšūnu (90%), retāk adenokarcinomas (dziedzeraudu vēzis) u.c. formas. Dzemdes kakla vēzi ir iespējams diagnosticēt ar pietiekami jūtīgām, relatīvi lētām un ērtām metodēm - ginekoloģiskā apskatē, paņemot iztriepes (arī no dzemdes kanāla – īpaši vecākām sievietēm). Šo metodi dēvē par sijājošo atlasi jeb skrīningdiagnostiku. Diemžēl, joprojām ļoti liels sieviešu skaits izvairās no ginekoloģiskajā apskatēm un hronisku iekaisumu ārstēšanas.
Agrīnās stadijās dzemdes kakla vēzis ievērojamus veselības traucējumus nerada. Sūdzības rodas, audzējam palielinoties vai sākot asiņot. Kā relatīvi agrīns simptoms ir asiņošana no dzimumorgāniem menopauzē, dzimumakta laikā vai pēc tā, kā arī asiņošana starp mēnešreizēm. Reizēm var būt nepatīkam smaka, audzējam sabiezējot. Pie vēlīniem simptomiem var minēt urīnizvadies traucējumus, sāpes, kāju tūskas.
Dzemdes kakla vēža ārstēšana ir atkarīga no stadijas. Ja izmaiņas ir tikai šūnu līmenī, jaunākām sievietēm var tikt no dzemdes kakla izgriezts konusveida fragments. Sievietēm pēc 45 gadu vecuma vai menopauzē izoperē dzemdi ar vai bez piedēkļiem – olnīcām. Ja vēža ieaugšana nepārsniedz 3 mm dziļumu un 7 mm platumu –izoperē dzemdi (histerektomija), taču olnīcas tiek atstātas. I un II stadijā vienādi efektīva ir operācija un staru terapija. Pārējās stadijās, ja nav metastāžu, pielieto staru terapiju un/vai ķīmijterapiju.
Pēc sākotnējas izārstēšanas laika gaitā audzējs var atgriezties. Ja iepriekš jau tika veikta operācija, tad audzēja recidīvu var apstarot. Recidīvu un metastāžu gadījumā pielieto ķīmijterapiju. Biežākās apstarojamās metastāzes parasti ir limfmezglos; kaulos.
Dzemdes kakla vēža pacientēm pēc ārstēšanas var būt nepieciešama rehabilitācija, visbiežāk sakarā ar limfas atteces traucējumiem no apakšējām ekstremitātēm.
Pēc audzēja apstarošanas mazā iegurnī pacientēm ir jāturpina kopt āda, periodiski jāsaņem imūnterapija.