Mērķterapija ir terapija ar medikamentiem, kuri iedarbojas uz konkrētu molekulāro mērķi – proteīnu vai receptoru, kas vēža šūnām sastopams lielākā daudzumā nekā veselajām šūnām. To vēl mēdz dēvēt par molekulāro mērķterapiju vai personalizēto medicīnu, kad zāles pacientam piemeklē nevis pēc audzēja lokalizācijas un stadijas, bet pēc konkrētiem molekulāriem marķierim, kas raksturīgi individuālam pacientam un viņa konkrētajam audzējam.
Mērķterapija būtiski atšķiras no klasiskās ķīmijterapijas. Proti, mērķterapija iedarbojas uz konkrētu molekulāro mērķi, kamēr ķīmijterapija iedarbojas uz ātri dalošamies šūnām:gan vēža, gan veselām. Mērķterapeitiskos līdzekļus izstrādā tā, lai tie darbotos uz konkrēto mērķi, kamēr ķīmijpreparātus atlasa pēc to spējas iznīcināt šūnas. Visbeidzot, mērķterapeitiskie līdzekļi ir citostatiski (tādi, kas ierobežo šūnu dalīšanos), kamēr klasiskie ķīmijpreparāti – citotoksiski (nogalina vēža šūnas).
Diemžēl pagaidām mērķterapija iespējama tikai dažu lokalizāciju audzēju ārstēšanai (melanomu, krūts, plaušu, nieru un zarnu vēžu, virknei onkohematoloģisko slimību u.c.) un arī tad bieži vien kombinācijā ar citām metodēm, reizēm pat kombinējot vairākus šīs grupas līdzekļus.
Caureja un aknu darbības traucējumi – aknu iekaisums jeb hepatīts (bieži ar dzelti) un aknu enzīmu (AsAT, AlAT, GGT) līmeņu paaugstināšanās serumā ir biežākās blaknes, ko novēro mērķterapijas lietotājiem.
Ādas bojājumi var izpausties kā aknei līdzīgi izsitumi, sausums, nieze, nagu valnīša apsārtums un iekaisums (parasti roku un kāju īkšķos), nagu pārmaiņas (tie kļūst nespodri, trausli, ļoti lēni ataug), fotosensitivitāte (āda kļūst ļoti jutīga un pat minimāla uzturēšanās saulē var radīt apdegumu). Āda pastāvīgi var būt kairināta (sajūta kā pēc saules apdeguma). Ādas kairinājums uz sejas parādās jau pirmajās nedēļās kopš terapijas sākšanas. Ādas izsitumi parasti sākas ar ādas pietūkumu un apsārtumu, kas vismokošākie ir tieši pirmajās ārstēšanas nedēļās. Vēlāk āda kļūst sausa un plaisājoša. Ar laiku var attīstīties arī strutains ādas iekaisums. Izsitumi var būt niezoši, sāpīgi (dedzinoša, durstoša sajūta). Ar laiku šīs sūdzības mazinās, taču iespējams, ka tās saglabāsies pat vēl vismaz pusgadu pēc terapijas pārtraukšanas. Āda ap acīm var kļūt tūskaina, apsārtusi. Bieži ir dedzinoša vai sausuma sajūta acīs. Nereti vērojama plakstiņu apvēršanās vai skropstu ieaugšana.
Plaukstu un pēdu sindroms. Mērķterapijas līdzekļu lietošanas laikā plaukstu un pēdu āda pietūkst, kļūst sarkana, sāpīga, smagākos gadījumos ap nagu valnīšiem veidojas sāpīgi izčūlojumi, domājams, ka tas saistīts ar sīko asinsvadu bojājumu un medikamentu izkļūšanu ārpus asinsvadiem. Šī sindroma pirmās izpausmes ir plaukstu un pēdu sāpīgums, durstīšanas sajūta, notirpums. Tikai vēlāk plaukstas un pēdas piebriest un veidojas apsārtums. Apsārtums atgādina saules apdegumu, vietām tas plīst un veidojas vaļējas čūliņas, un sākas ādas lobīšanās. Noteikti ziņojiet par to savam ārstam. Ja sindroms ir ļoti sāpīgs, var palīdzēt pretiekaisuma un pretsāpju medikamenti. Taču, ja tas apgrūtina ikdienas aktivitātes, tad ir vērts padomāt, vai šī terapija patiešām ir turpināma.
Matu augšanu dažādi mērķterapeitiskie līdzekļi var ietekmēt atšķirīgi. Mati var kļūt plānāki, trauslāki, viegli lūstoši, dažkārt tie var sākt lokoties. Sievietēm sejas apmatojums var sākt pastiprināti augt un var nākties apgriezt uzacis vai skropstas. Vīriešiem var palēnināties bārdas matu augšana, skropstas un uzacis var kļūt plānākas. Apmatojums biežāk iekrāsojas dzeltenīgs, bet retākos gadījumos mati var kļūt tumšāki. Pēc terapijas pārtraukšanas vai pabeigšanas, matu dabīgā krāsa var atjaunoties, taču ne vienmēr.
Asins recēšanas traucējumu pamatā ir sīko asinsvadu bojājumi un jaunu asinsvadu neveidošanās. Asiņošana, sevišķi ja tā skar kuņģi un zarnas var kļūt smaga un bīstama. Noteikti sazinieties ar savu ārstu, ja ievērojat melnas fēces vai svaigu asiņu piejaukumu tām. Daži medikamenti var veicināt trombu veidošanos dziļajās roku vai kāju vēnās (retāk dziļajās vēdera dobuma vēnās) un tai sekojošu plaušu trombemboliju.
Var palēnināties brūču dzīšanas process. Tas var izpausties kā vecu brūču atvēršanās un svaigu brūču nedzīšana. Sevišķi bīstami, ja šāds process sākas kaut kur zarnās (perforācija). Noteikti zvaniet neatliekamajai palīdzībai, ja jums parādās asas sāpes vēderā un vemšana. Šī iemesla dēļ pirms plānveida operācijām mērķterapeitiskā līdzekļa lietošana uz laiku ir jāpārtrauc.
Var paaugstināties asinsspiediens , diemžēl nav nekādu metožu, lai no tā pasargātu, tādēļ regulāri jākontrolē savs asinsspiediens un jālieto ārsta ieteiktās asinsspiedienu pazeminošas zāles.
Sirds bojājumu var radīt daži mērķterapeitiskie līdzekļi, īpaši kombinācijā ar noteiktiem ķīmijpreparātiem. Tas var izpausties kā sāpes sirds apvidū, klepus, aizdusa, straujš svara pieaugums uz ģeneralizētas tūskainības rēķina, reibonis, ģīboņu epizodes, kāju pietūkums.
Autoimūnas reakcijas ir gan grūti prognozējamas, gan grūti ārstējamas. Darbības mehānisms: nepareizi stimulējot imūnsistēmu, tā sāk agresīvi vērsties pret mūsu organisma noteiktu audu veselajām šūnām.
Par novērotām blaknēm vienmēr ziņojiet tam ārstam, kurš jums šo terapiju nozīmēja.