Hormonterapiju lieto galvenokārt krūts un prostatas vēža ārstēšanā, kur iegūti vispārliecinošākie pierādījumi par tās efektivitāti. Taču hormonterapiju lieto arī citu audzēju ārstēšanā (dzemdes, olnīcu audzēji) gan kombinējot ar citām metodēm, gan kā otrās vai trešās kārtas metodi. To, vai konkrētais audzējs ir vai nav hormonatkarīgs, iespējams noteikt pēc biopsijas rezultātiem. Var gadīties, ka tiklab krūts, tā arī prostatas audzēji var nebūt atkarīgi no hormonu klātbūtnes, kad hormonterapija var nebūt efektīva un jāizvēlas citas terapijas metodes. Hormonterapija, tāpat kā ķīmijterapija, ir sistēmiska terapija un, medikaments izplatās pa visu ķermeni, iedarbojoties uz audzēja šūnām, lai kur arī tās atrastos. Ļoti bieži hormonterapiju lieto kombinācijā ar citām ārstēšanas metodēm: operāciju, apstarošanu, ķīmijterapiju, mērķterapiju, imūnterapiju. Hormonterapiju var lietot gan kā neoadjuvantu, gan adjuvantu jeb profilaktisku un paliatīvu metodi. Savas labās panesamības dēļ hormonterapiju bieži izvēlas metastātisku hormonatkarīgu audzēju ārstēšanā. Turklāt hormonterapijas metodes var atšķirties, un, ja nepalīdz viena vai pacients to slikti panes, iespējams to aizstāt ar citu medikamentu. Šādi, mainot preparātus, dažkārt iespējamas pat gadiem ilgas remisijas.