Ķirurģija ir vienīgā vēzi ārstējošā metode, ko neietekmē audzēja bioloģiskās īpašības un neapdraud iespējamas rezistences attīstība. Uzlabojoties primārajai diagnostikai, palielinās iespējas veikt orgānsaudzējošas operācijas, iespēju robežās saglabājot to funkcijas. Atsevišķos gadījumos neoadjuvanta medikamentoza terapija ( ķīmijterapija pirms operācijas) sniedz iespēju operēt arī tādus audzējus, kas sākotnēji savas izplatības dēļ šķita neoperējami. Agrīni diagnosticētus audzējus iespējams izoperēt tā, ka pacientam iestājas ilgstoša remisija vai slimība mūža gaitā vairs neatkārtojas.
Arī audzējam progresējot un attīstoties metastāzēm, ķirurģijai ir liela nozīme, to pierāda būtiskais dzīvildzes pagarinājums pēc metastāžu rezekcijas. Metastāžu ķirurģija ir būtisks 20. gadsimta otrās puses pienesums.
Ļoti svarīgi ir audzēju izoperēt veselo audu robežās, to minimāli traumējot operācijas gaitā. Palielinoties agrīno stadiju īpatsvaram, sagaidāms, ka uzlabosies ķirurģijas ilgtermiņa rezultāti un papildu terapija (dārga, toksiska, nepieejama) daudzkārt nemaz nebūs vajadzīga.
- Audzējs tiek uzreiz pilnībā vai daļēji izņemts no organisma. Ne ar vienu no citām ārstēšanas metodēm tik strauju audzēja masas samazināšanos vai pat pilnīgu likvidāciju panākt nevar.
- Operāciju iespējams veikt neatkarīgi no audzēja bioloģiskajām īpatnībām, Ja vien tehniski tas ir iespējams, operēt var arī tos audzējus, kas ir pilnīgi nejutīgi pret citām terapijas metodēm.
- Tikai operācijas laikā iespējams gūt vispilnīgāko informāciju par audzēja izmēru, saistību ar apkārtējiem audiem un morfoloģiju jeb mikroskopisko uzbūvi. Tāpat ķirurģijas laikā, iespējams veikt apkārtējo audu un orgānu pārbaudi, kā arī paņemt biopsiju no aizdomīgajiem apvidiem.
- Operācija nav toksiska pārējiem audiem, nav kancerogēna un nerada ilgstošu imūnsistēmas nomākumu. Visbeidzot, daudzos gadījumos agrīnus audzējus iespējams pilnībā izārstēt tikai ar operāciju bez papildu apstarošanas un medikamentozas terapijas.
Preventīvā jeb profilaktiskā ķirurģija ir potenciāli aizdomīgu patoloģiju vai pārmaiņu izoperēšana, lai pasargātu no invazīva audzēja attīstības šajā vietā. Piemēram, polipu izoperēšana resnajā zarnā, krūšu noņemšana sievietēm ar ģenētiski determinētu sevišķi augstu krūts vēža risku, patoloģiski pārmainītu audu izņemšana jebkur citur.
Diagnostiskā ķirurģija ir materiāla paņemšana no audzēja, lai to pārbaudītu mikroskopiski un pierādītu vēža klātbūtni. To sauc par biopsiju, ko var veikt ar skalpeli vai īpašu biopsijas adatu.
Ārstējošā ķirurģija ir lokalizēta audzēja izoperēšana, kam var sekot citas ārstēšanas metodes, lai aizkavētu vai novērstu slimības recidīvu jeb atjaunošanos.
Operācija stadijas precizēšanai ļauj precīzāk noteikt slimības izplatību. Piemēram, laparoskopiski pārliecinoties par izsēju vēdera dobumā, vienlaikus paņemot arī biopsiju no aizdomīgajiem veidojumiem vai apvidiem.
Audzēja masas mazinošā ķirurģija paredz daļēju audzēja izņemšanu, kad pilnīga audzēja izoperēšana nav iespējama. Piemēram, apjomīgam olnīcu audzējam ķirurgs iespēju robežās izņem visus patoloģiskos audus, kam seko sistēmiska medikamentoza terapija.
Paliatīvā ķirurģija ir jebkura ķirurģiska iejaukšanās, kas mazina ciešanas, uzlabo dzīves kvalitāti neārstējamiem pacientiem, bet tiešā veidā radikāli neārstē pašu slimību. Tās mērķis ir likvidēt dzīvībai bīstamu stāvokli (zarnu vai citu dobu orgānu nosprostošanos, asiņošanu, sāpes), ko nav iespējams panākt ar medikamentiem.
Metastāžu ķirurģija ir atsevišķu metastāžu izoperēšana, tā pagarinot dzīvi un uzlabojot dzīves kvalitāti. Metastāžu ķirurģijai parasti seko sistēmiska terapija, lai mazinātu cirkulācijā esošo vēža šūnu skaitu un to augšanas iespējas.
Atbalsta ķirurģija ir ļoti būtiska metode sistēmiskās terapijas vai mākslīgās ēdināšanas nodrošināšanai. Ķirurgs ievada un fiksē speciālas ierīces ilgstošas ķīmijterapijas nodrošināšanai (tā saucamie porti) vai transkutānas (caur ādu) zondes ēdināšanai caur kuņģi. Pie atbalsta ķirurģijas tāpat pieskaitāmas daudzās drenu sistēmas ilgstošai šķidruma novadīšanai (no pleiras vai vēdera dobuma).
Rekonstruktīvā ķirurģija ļauj vismaz daļēji atgūt orgāna vai audu sistēmas iepriekšējo stāvokli. Piemēram, krūšu rekonstrukcija pēc mastektomijas (krūšu noņemšanas operācijas), sejas rekonstrukcija, dažādu implantu ievietošana.
Akūtā ķirurģija, kad dzīvību apdraudošu sūdzību un simptomu dēļ pacients uz operācijas galda nonāk nepilnīgi izmeklēts. Gadās, ka akūtas operācijas laikā konstatē vēža diagnozi.
Jebkuru operāciju parasti veic anestēzijā. Atkarībā no plānotās operācijas un audzēja lokalizācijas iespējami vairāki anestēzijas veidi, ko lieto visbiežāk. Anesteziologs, vadoties no sniegtās informācijas, izvēlēsies piemērotāko metodi.
Topiskās (virspusējās) anestēzijas laikā atsāpinošo vielu iesmērē, vai izsmidzina uz ādas, vai, piemēram, kaklā, pirms endoskopa ievadīšanas.
Lokālo anestēziju veic, sāpju mazinošo vielu ievadot injekcijas veidā ap paredzamo manipulācijas vietu. Parasti tā tiek izgriezti virspusēji audzēji, un to var darīt arī ambulatoriski. Operācijas rajons top tāds, kā stīvs, nejutīgs. Atkarībā no ievadītā medikamenta un devas stīvums var saglabāties kādu laiku pēc operācijas.
Reģionālā anestēzija bloķē sāpju sajūtu plašākā apvidū nekā lokālā anestēzija, jo tiek atsāpināts konkrētais nervs, kas inervē operācijas apvidu. Reģionālā anestēzija ir, piemēram, nerva blokāde vai spinālā anestēzija. Bieži vien anesteziologs paralēli ievada vēl arī kādas nomierinošas zāles, un jūs pašu operāciju nemaz tā īsti neatcerēsieties. Arī pēc reģionālās anestēzijas paies kāds laiks, līdz atkal jutīsiet šo vietu. Tad, kad zāļu darbība izbeigsies, var būt nepieciešama papildu atsāpināšana injekciju vai tablešu veidā.
Vispārējās narkozes laikā jūs uz operācijas laiku zaudēsiet samaņu. Parasti šo anestēzijas veidu izvēlas lielākām, plašākām operācijām vai arī tad, ja citi anestēzijas veidi jums neder. Medikamentus var ievadīt caur masku vai intravenozu sistēmu, kā arī abas šīs metodes kombinēt. Anesteziologs visu operācijas laiku jūs rūpīgi uzmanīs, sekos sirdsdarbībai, spiedienam, elpošanai un citiem rādītājiem. Pēc vispārīgās narkozes jūs atmodīsieties savā palātā vai pēcoperācijas novērošanas telpā blakus operāciju zālei. Parasti anestēzijas iedarbība beidzas 1–2 stundu laikā, taču šis periods var būt ilgāks atkarībā no operācijas un medikamentiem.
Anestēzijai pakāpeniski beidzoties, var parādīties sāpes, taču parasti pēc operācijas ārsts jau ir nozīmējis pretsāpju medikamentus.
Ķirurģijas blaknes
Sāpju intensitāte, raksturs un lokalizācija ir atkarīga no operācijas vietas, brūces garuma, izņemto audu apjoma un tā, vai arī pirms operācijas jūs cietāt sāpes. Parasti nozīmē klasiskos pretiekaisuma līdzekļus vai narkotiskos pretsāpju līdzekļus, kas iedarbojas spēcīgāk. Noteikti sakiet, ja nozīmētās pretsāpju zāles jums nepalīdz.
Tam var būt vairāki iemesli – anestēzijas veids, vispārējais stāvoklis pirms operācijas, asiņu zudums operācijas laikā, apetītes trūkums un ierobežota uztura uzņemšana, ķirurģiskās iejaukšanās radītais stress. Dzīšana ir energoietilpīgs process, jo organismam ir ne tikai jāsadziedē brūce, bet arī jāatjauno bojāgājušās šūnas un attiecīgā orgāna funkcionālais stāvoklis. Novērots, ka šis nogurums pakāpeniski mazinās 2–4 nedēļu laikā pēc operācijas.
Visbiežāk to novēro pēc vispārējas narkozes. Apetīti iespaido anestēzijā lietotās zāles, un ir jāpaiet laikam, kamēr tās pilnībā tiks izvadītas no jūsu organisma.
Pēc jebkuras ķirurģiskas manipulācijas vērojams operētā apvidus lielāks vai mazāks pietūkums un zilumi. Tas ir normāli. Tā organisms reaģē uz bojājumu Ar laiku tas mazināsies, taču gadās, ka pietūkums saglabājas ilgāku laiku, rada spiedošu vai spīlējošu sajūtu, virs tā ir izmainīta ādas krāsa (sārta, violeta), par to noteikti informējiet ārstu.
Operācijas laikā tiek pārgriezti daudzi sīki nervi, tas ir biežākais iemesls stīvuma un nejutības sajūtai operācijas apvidū. Gadās, ka jušanas traucējumi rētas vai operācijas apvidū saglabājas ilgstoši. Lai arī tās ir subjektīvi nepatīkamas sajūtas, tās nav dzīvību apdraudošas un parasti tām nav nekā kopīga ar pašu slimību.
Jebkuras operācijas laikā tiek zaudēts lielāks vai mazāks asiņu daudzums. Viegla asiņošana no brūces pāris dienu garumā pēc operācijas ir normāla parādība, ja asiņošana ir spēcīga vai pēkšņi atjaunojas, noteikti informējiet par to savu ārstu.
Tā ir potenciāli bīstama komplikācija, jo apdraud ne tikai brūces dzīšanu, bet var būt par iemeslu ģeneralizētai infekcijai un sepsei. Tādēļ nereti pirms un pēcoperācijas periodā ārsts lemj, vai ir nepieciešama terapija ar antibakteriāliem līdzekļiem. Gadās, ka antibakteriālos līdzekļus ievada jau operācijas laikā. Šīs terapijas mērķis ir cīnīties ar infekciju.
To vēl sauc arī par limfātisko tūsku, kuras pamatā ir limfas sastrēgums. Visbiežāk šo komplikāciju novēro pēc tam, kad operācijas laikā tikuši izņemti limfmezgli, jo ir pārgriezti limfātiskie vadi, pa kuriem limfa plūst atpakaļ, un veidojas audu satūkums ar limfas atteces traucējumiem. Parasti šī komplikācija attīstās vēlīni, pat vairākus mēnešus pēc operācijas, par to noteikti informējiet ārstu, lai varētu piemeklēt atbilstošu terapiju.
Vēdera dobuma un krūškurvja operācijas parasti saistāmas ne tikai ar audzēja izņemšanu veselo audu robežās, bet arī ar būtisku apkārtējo audu ietekmēšanu. Tas var radīt pārejošus vai paliekošus funkcionālus traucējumus. Ar laiku šīs sūdzības mazinās, jo organisms pakāpeniski adaptējas jaunajiem apstākļiem. Parasti tas prasa pakāpenisku pielāgošanos, rehabilitāciju, diētu, fizikālas procedūras un vingrinājumus.
Noteikta veida operācijām var sekot neatgriezeniskas sekas intīmajā sfērā. Piemēram, neauglība, libido (dzimumdziņas) jeb seksuālo vēlmju samazināšanās, sēklas izdales vai kvalitātes izmaiņas, erektīla disfunkcija, maksts sausums un sāpes, impotence. Noteikti vēl pirms operācijas taujājiet par šīm iespējamām sekām.
Dažas ar ķirurģiju saistītās sekas var izpausties un tikt apzinātas vēlāk. Tās var kļūt pastāvīgas, piemēram, neauglība, kolostoma jeb mākslīgā zarnu atvere uz vēdera priekšējās sienas, kosmētiski defekti (pēc mastektomijas jeb krūšu noņemšanas, plašas operācijas sejas rajonā, locekļu zaudējums) un funkcionāli traucējumi (runas defekti, elpošanas caurulīte, vēdera izejas traucējumi, dažu orgānu sliktāka funkcionēšana). Būtiski to ir pajautāt ārstam un noskaidrot vēl pirms operācijas!